Laimes izjūta
Viena dzīves sapņa piepildīšanās kļuva par iedvesmu šīm pārdomām par laimes izjūtu. Pēc satricinoša dzīves pagrieziena es izvēlējos savu dzīvi un sāku būvēt laimi no daudziem maziem “ķieģelīšiem” — ģimenes, darba, rakstīšanas, dabas, ritma, draugiem un dzīves tuvāk saulei un okeānam.
By Iveta Upeniece
Sapņa piepildījums
Tie, kas ir manos draugos, zina, ka vakardien piedzīvoju piepildāmies vienu no dzīves sapņiem. Un laimes izjūta mani nepamet jau otro dienu, un tas kalpo par iedvesmu šim rakstam.
Iekšējās un ārējās sistēmas
Mēs dzīvojam dažādās sistēmās, un mūsos pašos ir gan bioloģiskas, gan psihiskas sistēmas. Dažas mūsdienu atziņas var aicināt no jauna pārdomāt Junga intuīcijā un novērojumos balstītās idejas, bet ne par to šoreiz.
Ķieģeļi, stūrakmeņi un terapijas sākums
Mūsu iekšējās un ārējās sistēmas balstās uz dažādiem ķieģeļiem un stūrakmeņiem. Kad atceros sevi kādreiz, pirms terapijas studijām, pirms visa sevis apzināšanās sākuma — attiecības, ģimene, bērni, it kā viss ir, vajadzētu justies laimīgai, bet nekā, drīzāk pretēji.
Es nevaru sev pārmest, ka domāju nepareizi vai redzēju nepareizi, vai attiecos nepareizi; nevaru, jo mani ķieģeļi, uz kuriem balstījās mana sistēma, nebija labākajā stāvoklī. Simboliski runājot, tie bija pārāk daudz un pārāk agri dabūjuši lietu, salu un tad atkal lietu, un tā arī nebija paspējuši izžūt.
Līdz brīdim, kad, Patības virzīta, es spēru soļus tur, kur sen jau gribējās, bet visu laiku kaut kas atturēja. Kad sāku mācīties un pati iet terapijā, atceros, kā viss šķita gan interesanti un iedvesmojoši, gan arī bailīgi, protams, bet tas noteikti bija tā vērts. Un tad man gribētos šo stāstu pabeigt kā pasaku — un tad viņa dzīvoja ilgi un laimīgi. Bet nekā nebija.
Diagnoze un izvēle par savu dzīvi
Pirms trīsarpus gadiem piedzīvoju satricinošu pieredzi ar diagnozi, kuru toreiz uztvēru kā vēstījumu, ka man varētu būt atlicis ļoti maz laika. Tajā brīdī mana dzīve kļuva man ļoti personiska, jo katra minūte varēja kļūt par pēdējo, nerunājot par dienām, nedēļām vai mēnešiem.
Loģiski, man radās jautājums, ko es gribu vēl paspēt piedzīvot tūlīt un šodien, jo rītdienas var nebūt. Un pēkšņi viss cits pazuda otrā plānā — pilnīgi viss —, jo es izvēlējos sevi un savu dzīvi ar to, kas man vēl ir atlicis.
Man pirms tam bija daudz sapņu par to, kur es vēlētos novecot un ko vēl gribētu paspēt izdarīt ‘kaut kad’, kad būs pietiekami daudz naudas un laika, bet sajūta, ka laika var vairs nebūt, ir dziļi satricinoša līdz dvēseles dziļumiem.
Laimes būvēšana no daudziem ķieģeļiem
Tāpēc es sāku savā dzīvē jau uz esošajiem un labajiem ķieģeļiem, ko mīlu — ģimene, darbs, rakstīšana, pastaigas dabā, sports un draugi — ieviest jaunus dažādus ķieģelīšus. Daži no tiem, ar ko vēlos padalīties, ir bungas un ritms, arī mainītā dzīves vieta, lai varu izdzīvot savu sapni, cik ilgi vien būs iespējams, baudot sauli un okeānu.
Un visi šie mani dažādie ķieģelīši, arī šeit nepieminētie, ir tie, kas atnes un sniedz laimes izjūtu, kurā var pavadīt minūtes un dienas. No sirds novēlu ikvienam veidot savu dzīvi no šādiem laimes ķieģelīšiem, jo jēga nav vienā brīnumainā lietā, bet tajā, kā mēs jūtamies un kā izdzīvojam katru esošo minūti.
Ilustrācijai — cīkāde, kas pēkšņi nonāca piektajā stāvā uz manas terases, caur ko piedzīvoju sinhronicitāti; par to pastāstīšu nākamajā rakstā.
Paldies, ja izlasījāt.