Disociācija
Izglītojošs ieskats disociācijā, tās ikdienas izpausmēs, vēsturē un saistībā ar pārāk spēcīgu pieredzi.
By Iveta Upeniece
Kas ir disociācija
Disociācija ir psiholoģisks aizsargmehānisms, kurā apziņa, atmiņa, identitātes izjūta vai uztvere atdalās no ierastās, integrētās pieredzes plūsmas. Tā rada distanci no kaut kā pārāk spēcīga — mirkļa, atmiņas vai ķermeņa sajūtas — kad fiziski aizbēgt nav iespējams. No tā, no kā nevar aiziet ārēji, cilvēks it kā aiziet iekšēji.
Izpausmju loks ir plašs. Vieglākā formā tā var izskatīties kā sapņošana nomodā, iegrimšana grāmatā vai atsvešināšanās no garlaicīgas sarunas. Tālāk spektrā var parādīties depersonalizācija, derealizācija un atmiņas robi traumatiskiem periodiem. Hroniskās un smagās formās ilgstoša bērnības disociācija var veicināt identitātes sadrumstalotību.
Kā tā var izpausties ikdienā
Disociācija bieži paliek nenosaukta. Cilvēks var paveikt veselu uzdevumu — aizbraukt, pagatavot maltīti vai izturēt sarežģītu sarunu — un pēc tam to neatcerēties. Tā var izpausties kā emocionāls tukšums situācijā, kurā būtu gaidāmas spēcīgas jūtas, pastāvīga nerealitātes izjūta vai runāšana par savu pieredzi tā, it kā tā būtu notikusi ar kādu citu.
Tās nav vājuma vai neparastas trausluma pazīmes. Tā nervu sistēma var radīt distanci brīdī, kad cīnīties vai bēgt nebija iespējams.
Jēdziena vēsture
Jēdziena saknes meklējamas 19. gadsimta beigu Francijā un histērijas pētījumos — vienā no agrīnajiem veidiem, kā izprast traumu, pirms šis vārds ieguva mūsdienu nozīmi. Franču filozofs un psihiatrs Pjērs Žanē, kurš strādāja Parīzes Salpêtrière slimnīcā, sistemātiski attīstīja šo jēdzienu savā 1889. gada doktora darbā L’automatisme psychologique. Viņš aprakstīja psiholoģisku sadalīšanos: atmiņas, sajūtas vai funkcijas atdalās no apziņas galvenās plūsmas un turpina pastāvēt kā izolētas psihes sistēmas ārpus apzināšanās.
Žanē strādāja dialogā ar Šarko, Freidu un Breueru. Freids attīstīja represijas un konflikta valodu, savukārt Žanē disociāciju saglabāja kā centrālo modeli — pārāk liela slodze var sadrumstalot psihi, nevis tikai paslēpt aizliegtu materiālu.
Lielāko daļu 20. gadsimta Žanē modeli aizēnoja psihoanalīze un bioloģiskā psihiatrija. 20. gadsimta 70. un 80. gados tas atkal kļuva nozīmīgs, pieaugot izpratnei par hronisku vardarbību bērnībā un Vjetnamas veterānu pētījumiem, kas veicināja PTSS atzīšanu DSM-III 1980. gadā. Džūditas Hermanes, Besela van der Kolka un Onno van der Hārta darbi palīdzēja disociācijai atgriezties traumas pētījumu centrā.
Mūsdienās disociāciju saprot plašākā draudu reakciju modelī. Cīņa un bēgšana mobilizē, bet disociācija kopā ar sastingumu var parādīties, kad ne cīnīties, ne bēgt nav iespējams. Tad psihe atdala apzināšanos no tā, ko citādi nav iespējams izturēt.
Filma, kas to parāda
Jacob’s Ladder (1990, režisors Adrians Lains) bieži tiek minēta klīniskā un traumas literatūras kontekstā, jo tā no iekšpuses rāda traumētas psihes izmainītu laika, realitātes un identitātes izjūtu.
Saudzīgāka izvēle ir The Tale (2018, režisore Dženifera Foksa), kur sieviete sastopas ar izkropļotu bērnības atmiņu un distanci starp pieaugušo, kas stāsta par pagātni, un bērnu, kurš to patiesi piedzīvoja.